Lai uzlabotu satiksmes drošību uz Latvijas ceļiem ir nepieciešama politiskā vēlme mainīt esošo situāciju. Arī attiecībā uz sodu piemērošanas kārtību. Tā intervijā Autoceļu avīzei norāda Valsts policijas Galvenās kārtības policijas pārvaldes satiksmes drošības pārvaldes satiksmes uzraudzības un koordinācijas biroja priekšnieks Arturs Smilga. Viņš skaidro, ka Valsts policija jau ir vairākas reizes norādījusi, ka atbalsta sodu noteikšanu jau no pirmajiem pārkāptajiem atļautā ātruma kilometriem. Tāpēc sodu politikas maiņa būtu viens no līdzekļiem, lai uzlabotu kopējo satiksmes drošības stāvokli. Pagājušajā gadā ceļu satiksmes negadījumos (CSNg) visā Latvijā bojāgājušo skaits sarucis par 31, salīdzinot ar 2021. gadu un kopumā uz ceļiem gāja bojā 115 cilvēki.

Kāds no satiksmes drošības viedokļa bija 2022. gads un kā izskatās šī gada pirmais pusgads?

Pagājušajā gadā ir reģistrēti 115 bojāgājušie CSNg, kas ir Latvijā nebijis zems rādītājs. Faktiski tika uzstādīts, ja tā var izteikties, rekords. Tomēr šogad jau paveras pavisam cita aina un statistika vairs nav tik iepriecinoša. Faktiski šā gada pirmajā pusgadā bojāgājušos skaits CSNg ir jau pārsniedzis attiecīgajā periodā pērn reģistrēto bojāgājušo skaitu par 16. Gandrīz katru dienu ir kāds CSNg, un tas ir ļoti bēdīgi. Mūs satrauc un dara bažīgus arī situācija ar mazāk aizsargātajiem satiksmes dalībniekiem. Ja salīdzina ar pēdējiem 4–5 gadiem, tad šobrīd pusgada griezumā bojāgājušo velosipēdistu skaits ir identisks tam, kāds tas mēdz būt gada laikā. Jautājums savā ziņā ir arī par infrastruktūru, vai tiešām viņiem visos gadījumos bija jāatrodas uz brauktuvēm.

Vai ir plānots pētīt, kādi bijuši iemesli bojāgājušo velosipēdistu skaita pieaugumam?

Jā, ir plānots veikt pētījumu, jo iepriekšējos gadus šis rādītājs bija diezgan statisks. Šogad redzam, ka ir pieaugums un tas ir par pamatu vairāk pieķerties šim jautājumam un paskatīties, vai tiešām pie vainas ir infrastruktūra vai tomēr tā ir apstākļu sakritība.

Kādi ir galvenie iemesli smagajiem CSNg?

Galvenie iemesli smagajiem CSNg ir neuzmanība un ātrums. Vadītāji nepārliecinās par satiksmes drošību pirms uzsāk manevru vai, veicot apdzīšanas manevru, nepaskatās spoguļos un nepārliecinās, vai kāds cits to jau nav izdarījis. Tā ir neuzmanība un pārgalvība.

Bet vai tā nav apzināta rīcība nevis neuzmanība?

Gadās, ka autovadītājs nepamana, ka jau ir pārsniedzis ātrumu. Es ar to gribu teikt, ka citreiz tā ir neapzināta ātruma pārkāpšana. Bet, protams, braukt ar 160 km/h – to nevar izdarīt neapzināti. Tā jau ir apzināta darbība.

Par ceļu satiksmes noteikumu neievērošanu autovadītājiem tiek palielināti sodi utt., bet gausi maina savus paradumus. Kādi varētu būt iemesli?

Tas, ko esmu novērojis un secinājis, ka cilvēkiem ir iestājies tā saucamais tiesiskais nihilisms un nesodāmības sajūta. Viņi uzskata, ka neaudz pārkāpt ir pilnīgi pieņemami.

Pārsniegt ātrumu līdz 10 km/h – lielākā daļa autovadītāju uzskata, ka tas ir normāli, jo atbildība par šādu pārkāpumu gan apdzīvotās vietās, gan ārpus tām ir tikai brīdinājums.

Cilvēki savos paskaidrojumos nekautrējas un min, ka apdzina, šķērsojot nepārtraukto līniju, bet tā pēc simts metriem taču jau beidzās. Cik tad te nedaudz tikai bija un tāpēc atļāvās apdzīt uz nepārtrauktās līnijas. Vai arī: ir iededzies aizliedzošais signāls luksoforā: man vajadzēja, es nepaspēju, tas taču nevienam netraucēja utt. Līdzīgi arī par alkohola lietošanu, ja ir atļautas 0,5 promiles, tad jau vienu drīkst izdzert. Cilvēki jau nesaprot, ka tas sasummējas kopā. Viens izdara nelielu pārkāpumu, otrs, trešais un beigu beigās uz visu mazo Latviju šādu pārkāpumu sanāk ļoti daudz. Un kaut kur starp visiem simtiem tūkstošu pārkāpumu, kas tiek izdarīti ikdienā, kāds nospēlē tādu lomu, kas ir par pamatu CSNg. Ja izdotos samazināt pārkāpumu skaitu par vienu vai diviem dienā, gada griezumā šis skaitlis jau akumulētos līdz ievērojamam.

Vidējais braukšanas ātrums uz Latvijas ceļiem ir salīdzinoši augsts un ar katru gadu pieaug, kā to mierināt?

Atbilde noteikti ir stingrāka kontrole un lielāki sodi jau no pirmā pārkāptā kilometra. Mēs šo jautājumu esam vairākkārt cilājuši gan Ceļu satiksmes drošības padomes domnīcā, gan citās diskusijās. Tad, kad sāk par šo runāt, sākas arī pretenzijas. Tai pat laikā, iebraucot Igaunijā, pēkšņi visi māk ievērot ātrumu un saprot, ka nedrīkst to pārsniegt un ka par to pienāksies sods. Es nesaprotu, kāpēc mēs nevaram tādu pašu praksi pārņemt arī Latvijā. Ja tam pieķertos un būtu politiska vēlme mainīt un labot situāciju, kādā esam, tad to varētu izdarīt. Vajag tikai gribēt! Valsts policija jau vairākas reizes teikusi, ka atbalsta sodu noteikšanu no pirmajiem pārkāptajiem kilometriem. Tomēr citi uzskata, ka tie ir atļautie 10 km, kur nepienākas naudas sods, bet gan tikai brīdinājums, kas, pēc viņu domām, ir samērīgs soda veids. Bet, ja paskatās ārpus apdzīvotām vietām, pārsniedzot līdz pat 20 km/h, vēl joprojām ir paredzēts gan naudas sods, gan brīdinājums. Tas psiholoģiski rada iespaidu, ka pārkāpums ir maznozīmīgs. Šobrīd ir atsevišķi ceļu posmi, kur atļautais braukšanas ātrums ir pat 110 km/h, ja autovadītājs uzskata, ka vēl par 20 km/h var to pārsniegt, tad tie jau būs 130 km/h. Ja rodas nepieciešamība strauji bremzēt vai veikt kādu citu manevru, tas, visticamāk, būs ar smagām sekām. Tāpēc manā skatījumā jautājums būtu risināms tieši ar sodu politikas maiņu. Otra lietas ir kontrole. Valsts policija ar nepacietību gaida vidējā ātruma kontroles sistēmas ieviešanu. Pilotprojekts, kas bija uz autoceļa Tīnūži–Koknese (P80), lieliski parādīja, cik šī sistēma ir efektīva. Arī no kolēģiem Lietuvā esam saņēmuši atsauksmes, ka sistēma strādā. Nesen sanāca saruna ar transportlīdzekļa vadītāju, kas bieži brauc Lietuvā pa galvenajiem autoceļiem, viņš saka, ka sistēma darbojas un neviens negrib pārsniegt ātrumu un maksāt sodus.

Lietuvā darbojas 131 vidējā ātruma kontroles posms. 28 no esošajiem vidējā ātruma kontroles posmiem tur darbojas kopš 2021. gada, un cietušo skaits šajos posmos ir samazinājies par 70%, salīdzinot ar
periodu pirms vidējā ātruma kontroles ieviešanas.

Lūk, dati pierāda, ka ātrums ir viens no galvenajiem iemesliem smagiem CSNg. Es teiktu, ka šī sistēma ne tikai kontrolē ātrumu, bet vienlaicīgi arī disciplinē autovadītājus.

Vai Valsts policijai ir konkrēts rīcības plāns šim gadam – kādas aktivitātes plānojat? Kuras ir VP prioritātes satiksmes drošības jomā?

Jau vairākus gadus mēs pievēršam pastiprinātu uzmanību transportlīdzekļu vadīšanai alkohola reibumā. Arī statistika parāda, ka CSNg, kuros ir bojāgājušie, krietns procents ir tādu, kur vadītāji bija pie stūres sēdušies alkohola reibumā. Šajā gadījumā svarīgāk ir nevis uzreiz sodīt dzērājšoferus, bet gan dabūt nost no kopējās satiksmes, lai neapdraudētu nevienu. Šādus pārkāpumus nav iespējams izkontrolēt ar tehniskajiem līdzekļiem, un ir nepieciešama policijas klātbūtne.

Mēs priecājamies par visiem tehniskajiem līdzekļiem, kuri tiek ieviesti, lai uzlabotu satiksmes drošību. Tādējādi mēs varam policijas spēkus pārvirzīt tādu pārkāpumu kontrolei, kur ir nepieciešama policijas klātbūtne.

Vēl viena lieta, kam mēs pievēršam pastiprinātu uzmanību, ir agresīvie braucēji. Arī šajā jomā ir nepieciešama policijas uzraudzība un klātesamība. Tāpat, kā jau minēju, mūs dara bažīgus mazaizsargātie ceļu satiksmes dalībnieki.

LVC pāris gadus atpakaļ veica ekperimentu-kampaņu, vairākās vietās uz ceļiem uzzīmējot figūru zīmējumus. Vai atbalstāt šādus netradicionālus risinājumus, kas varētu palīdzēt samazināt braukšanas ātrumu kādās konkrētās vietās.

Protams, ir jāizvērtē, vai šādi zīmējumi nenovērš uzmanību, bet kopumā mēs esam par. Esam arī redzējuši, kā darbojas vizuālais māns, kad uz ceļa līnijas tiek savilktas tā, ka rodas sajūta, ka ceļš ir šaurāks, lai gan patiesībā paliek tāds pats. Vadītāji uzreiz piebremzē un brauc lēnāk. Valsts policija ir par inovācijām un visu, kas uzlabo satiksmes drošību.

Kā satiksmes drošību ietekmējuši dažādi tehniskie līdzekļi ‒ netrafarētās automašīnas un fotoradari? Cik daudz Latvijā ir netrafareto automašīnu?

Satiksmes uzraudzībā Latvijā Valsts policija izmanto 40 netrafarētās automašīnas. Ja runā par tehniskajiem līdzekļiem, tad ikdienas darbā izmantojam gan pārvietojamos fotoradarus, gan mikroautobusus, kas aprīkoti ar 360 grādu kamerām. Ar pielāgotām meteostacijas veicam vinješu kontroli. Kā jau minēju, cerams, ka drīzumā arī tiksim pie vidējā ātruma kontroles sistēmām. Šobrīd norit pilotprojekts sadarbībā ar VAS Latvijas dzelzceļš par sarkanās gaismas kontroli uz pārbrauktuvēm. Tāpat ar visiem tehniskajiem līdzekļiem tiek pārbaudīts, vai transportlīdzeklim ir iegādāta OCTA un izieta tehniskā apskate. Pēdējie grozījumi Ceļu satiksmes likumā ļauj pašvaldībām uzraudzīt ātruma kontroli. Tas nozīmē, ka pašvaldības policija arī drīkstēs veikt ātruma kontroli. Mēs ceram, ka līdz ar to tās naskāk iesaistīsies savas pašvaldības autoceļu un satiksmes uzraudzībā. Vairākus gadus pašvaldībām jau ir iespēja izmantot tehniskos līdzekļus, piemēram, veicot sarkanās gaismas kontroli, bet diemžēl ar lielu iniciatīvu neviena no pašvaldībām nav izcēlusies. Vienīgā sarkanās gaismas kontrole, kas Latvijā darbojas, ir Liepājā. Kopumā, ja arī pašvaldības iesaistītos, tas noteikti uzlabotu kopējo .satiksmes drošību valstī.

Pēdējos gados valsts ceļu tīklā tiek pārbūvēti bīstamākie krustojumi, likvidēti kreisie pagriezieni utt. Kā vērtējat šādus risinājumus?

Nesen ar kolēģiem tieši spriedām par vienu konkrētu krustojumu, kur agrāk bija atļauts kreisais pagrieziens, bet šobrīd tas ir liegts. CSNg skaits šajā krustojumā ir samazinājies.

Aizliedzot kreisos pagriezienus lielā daļā gadījumu satiksmes drošība noteikti uzlabojas.

Kā vērtējat ceļu stāvokli Latvijā kopumā?

Vienmēr jau liekas, ka citur zāle ir zaļāka nekā pie mums, bet patiesībā tā nemaz nav. Jā, ir atsevišķi ceļu posmi, kuru stāvoklis nav labs, bet atceramies kā bija pirms gadiem 20! Tagad situācija ir kardināli mainījusies. Ceļu kvalitāte Latvijā ir laba un lielās šosejas ir pat ļoti labā stāvoklī.