Pagājušais gads bija ļoti izaicinošs un arī šis – nesolās būt vieglāks, bet kopējās perspektīvas ir kļuvušas ne tik drūmas un prognožu vilnis drīzumā varētu no negatīvā vērtējuma kļūt neitrāls. Tā Autoceļu avīzei norāda AS SEB banka ekonomists Dainis Gašpuitis. Būvniecības nozarei šo gadu pārāk negatīvu viņš neprognozē. Visticamāk, ka tas būs stagnējošs un bez izaugsmes.

Pirms pandēmijas gaidījām izaugsmi, bet sagaidījām recesiju. Pērn gada sākumā ekonomiku satricināja karš Ukrainā. Kāds bija 2022. gads pasaulē un Latvijā?

Ekonomisti var noprognozēt noteiktas lietas un tendences. Bieži vien cipari nav tik būtiski kā tieši tendenču prognozes un to izklāstījums. Būtiski skatīties plašāk, ko ar konkrēto ciparu prognoze izsaka. Vienmēr ir kādi nosacījumi, kādēļ ceļš var aiziet nedaudz pa kreisi vai pa labi. Nav tā, ka tas, ko mēs sākām, tiešām piepildīsies uz simts procentiem. Ir lietas, ko mēs nevaram noprognozēt. Īpaši, ja tas skar noteiktu cilvēku lēmumus vai tādus notikumus, kas iziet ārpus ierastā. Piemēram, karš. Uz kara iespējamību jau ilgāku laiku norādīja vairākas lietas. Mērķtiecīgā ekonomiskā politika Krievijā rādīja, ka viņi gatavojās neordinārai situācijai, jo nav jēgas uzkrāt tik milzīgus resursus, ja negatavojas konfrontācijām. Prognožu pamatscenārijos netiek iekļauti ārkārtēji notikumi, jo to iespējamība ir salīdzinoši zema. Pēdējos trijos gados notika tādas lietas, kuras noteikti neiekļāvām bāzes scenārijos. Tomēr neskatoties uz visu, 2022. gads nav bijis ārkārtējs krīzes gads un bija salīdzinoši labs. Ne veiksmīgs, bet vienkārši labs. Tas ir atstājis varbūt ne pārāk labu pēcgaršu, bet kopumā, ņemot vērā Covid un karu, tas varēja būt daudz sliktāks.

To var attiecināt gan pasaules, gan Latvijas mērogā?

Pasaulē katram reģionam ir savas likstas. Pasaules ekonomika pēc daudziem gadiem ir iegājusi divās fāzēs, kas nav optimistiskas. Pirmkārt, daudzos reģionos atkal tiek runāts par nabadzību. Arī līdz šim šie reģioni skaitījās nabadzīgi, bet tendences bija pozitīvas, bet Covid ir atsitis daudzus reģionus atpakaļ. Arī inflācija rada situāciju, ka daudzos reģionos ir saasinājušies nemieri, valda nestabilitāte un bads. Ja līdz šim pasaules vidusmēra labklājība uzlabojās, tad šobrīd daudzi ir aizgājuši pretējā virzienā. Otrkārt, lai kā šobrīd ilgotos pēc bezrūpības, mēs esam ģeopolitisko pārmaiņu sākuma stadijā, kad atkal tiek pārbūvēta starptautiskā ģeopolitiskā arhitektūra. Šāda pārbūve vienmēr rada asus konfliktus un mēs varam būt diezgan droši, ka spēka pārbīde turpināsies. Tas nozīmē, ka turbulence reģionos turpināsies un tas var radīt daudzas neērtības arī mums. Iespējams, ka vidusmēra cilvēks tam visam neseko līdzi, bet vienā brīdī arī viņš sastapsies ar reāliem šķēršļiem. Savukārt karš Ukrainā varētu būt sasniedzis vidus posmu un nav iespējams prognozēt, kā tas virzīsies un kad beigsies.

Kā mainās Ķīnas loma pasaulē?

Lietuvieši jau ir saskārušies ar Ķīnas risku un ir būtiski aktivizējuši tirdzniecību ar citām Āzijas reģiona valstīm. Savukārt, ja skatāmies Latvijas kontekstā, sadarbība ar Ķīnu turpina būtiski pieaugt, kas nav slikti, bet tam ir politiskais fons un riski. Tāpēc riski ir jāsabalansē, jo atsevišķi neveikli politiski soļi un biznesam durvis ir slēgtas. Tas viss atsauksies uz mūsu ikdienu, tāpēc mums ir jāturpina būt elastīgiem, bet pret daudzām lietām jāattiecas daudz rūpīgāk. Mēs jau redzējām, cik ilgi modās Eiropa pie nepārprotama kara, lai mainītu savu politiku. Mēs esam tikai sākuma fāzē ar zināmu nenoteiktību, tādēļ ir jābeidz plašākā mērogā ilgoties pēc stabilitātes. Proti, ir jābūt gataviem pārmaiņām un jāuztur sevi tonusā. Pārmaiņas dod iespēju, bet neviens, protams, nealkst krīzes. Esošā situācija nav jāuztver ar nolemtību, jo varam no tā visa arī iegūt.

Kā Latvija izskatās uz kaimiņu fona?

Te ir stāsts par to, kāpēc ir svarīgi pakāpeniskums ekonomiskajā attīstībā – lēni un konsekventi. Ļoti grūti sasniegt noturīgu labklājību ar sasniegumiem īstermiņā. Tā ir ilūzija un sabiedrības vēlme. 2000. gadu sākums Latvijas Bankas konferencē tika runāts, ka 10 līdz 15 gadu laikā Latvija būs sasniegusi Eiropas līmeni. Ko tas nozīmē? Ir daudzas lietas, ko mēs ātri apgūstam. Piemēram, patēriņš. Mēs esam labi patērētāji, bet preču un pakalpojumu radīšanā vairs ne tik labi, bet preču un pakalpojumu tirgošanā esam galīgi švaki. Kā jau minēju, tas, ko mēs ātri apguvām ir patēriņš un apziņa, ka mēs tūlīt būsim tur, kur mūsu Eiropas partneri ir gājuši desmitgadēm. Tomēr mēs iekritām krīzē, kas sakrita ar globālo finanšu krīzi 2008. gadā, kas joprojām ir atstājusi nospiedumu. Tāpēc daudzās lietās, īpaši nekustamā īpašuma attīstībā, esam iepalikuši. Mājsaimniecības Latvijā ir krietni piesardzīgākas un neticīgākas un tas atspoguļojas viņu vēlmē uzņemties kredītsaistības. Ja pirms tam gājām kopsolī vai pat nedaudz priekšā Lietuvai, tad tagad esam jau ārā no spēles.

Faktiski finansiālā atšķirība nav tik liela, cik vēlme uzņemties kredītsaistības. Plus arī tas, ko jau minēju par ģeopolitiskajām lietām. Mēs daudzas lietas atļāvāmies neredzēt. Diemžēl īstermiņa un vieglāk pieejamie labumi aizmiglo ilgtermiņa skatu, ko ar katru gadu kļūst aizvien grūtāk atgriezt atpakaļ. Kādu laiku atpakaļ, mums šķita, ka Latvijas biznesa modelis ir tirgot nekustamo īpašumu vai tirgot uzturēšanās atļaujas un tā celt labklājību. Tas bija absurdi. Protams, ka tā varēja būt kā daļa no kaut kā, bet kopumā tā bija absurda filozofija un daudzām lietām vairs nepievērsām uzmanību un pietrūka arī politiskās jaudas. Tāpēc pazaudējām sajēgu. Arī ar tranzītu. Tas nebeidzamais stāsts un resursi, kas tur ir ieguldīti dēļ politiskā lobija. Mēs neesam attīstījuši IT sektoru, bet gan ilgstoši investēts norietošā nozarē. Pēdējo desmit gadu laikā IT sektors Igaunijā devis vislielāko izaugsmes pieaugumu. Uz šī fona esam atpalikuši arī apstrādes rūpniecības izaugsmē. Vienu brīdi bija ideja, ka ir vajadzīga reindustralizācija, bet tas ātri izkūpēja, neskatoties uz to, ka bija iniciatīvas. Šajā ziņā lietuvieši ir aizgājuši daudz aktīvāk uz priekšu. Tādai mazai ekonomikai kā mums nevajag daudz, lai iepaliktu. Mēs nespējam savākties uz lietām, kur būtu bijis nepieciešamas daudzas lietas izdarīt agrāk un izlēmīgāk. Piemēram, starp Baltijas valstīm mēs viss ilgstošāk un nemākulīgāk menedžējām Covid krīzi. To skaidri parāda mazumtirdzniecības dati. Ja pirmajā vilnī visas trīs Baltijas iegāja līdzīgi lejupslīdes vilnī, bet trešajā vilnī lietuvieši un igauņi patēriņu faktiski neierobežoja, tad mēs kā kārtīgā latviešu pasakā uzkāpām uz grābekļa trešo reizi.

Kāds varētu būt šis gads? Nespēja ātri izveidot valdību, budžets, kas joprojām nav pieņemts. Vai tas arī atstāj ietekmi uz valsts ekonomiku?

Nekādu izrāvienu no pašreizējās koalīcijas es negaidītu. Es būtu patīkami pārsteigts, ja kaut kas tāds notiktu, bet muļļāšanās ar valdības izveidošanu un visai abstraktā valdības deklarācija un tas, ka budžets joprojām nav pieņemts, norāda uz to, ka cerības nav augstas. Protams, ka viņiem ir visas iespējas pierādīt, ka līdz šim tā ir bijusi tikai laba sagatavošanas. Viens otrs mēnesis bez budžeta neko nemaina šajā četru gadu periodā, ja turpmāk viss aiziet kā pa diedziņu. Tas izklausās nedaudz neticami, bet ir jāsaglabā arī kāds pozitīvisma pat, ja neredzam īsti optimistisku rezultātu. Kopumā ir skaidrs, ka šis gads ir pilns ar riskiem un arī iespējamiem negatīviem pārsteigumiem.

Kā sagatavoties šiem pārsteigumiem?

Skaidrs ir viens, mums nav jādzīvo nolemtības sajūtās. Šajā gadījumā mēs zinām konkrēti, ka ir jāgatavojas krīzes scenārijiem gan valstij kopumā, gan arī katram no mums ir jābūt gatavam iesaistīties nevis jāsēž un jāgaida, kad kaut kas notiks.

Kurām nozarēm varētu klāties labāk, bet kurām ne tik?

Lauksaimniecībā vienīgais klupšanas akmens ir laikapstākļi un arī enerģijas izmaksas. Bet pieprasījums pēc pārtikas būs un tur darboties vienmēr būs potenciāls. Apstrādes rūpniecībā, visticamāk, šis gads varētu būt sarežģīts, bet decembrī noskaņojums tomēr nedaudz uzlabojās. Kā jau minēju, parādās daudzas iespējas, kas līdz nebija. Apstrādes rūpniecībā attīstība nav apstājusies, bet gribētos plašāku izaugsmi un lielākus uzņēmumus. Runājot par tirdzniecību, pagājušā gada decembrī noskaņojums bija pat plusos un uzņēmēji redzēja, ka inflācija uz pirktspēju nav atstājusi tik kritisku ietekmi. Pirmā gada puse varētu būt klusāka, bet otrajā – pirktspēja jau varētu sākt atjaunoties un pat iespējama izaugsme. Cilvēki turpinās tērēt, lai kas arī būtu. Jā, inflācija ir augsta un tā ir diezgan daudz nokurinājusi mūsu pirktspēju. Tendences energo cenās norāda, ka daļa zaudētās pirktspējas varētu būt atgriezeniska tādā veidā, ka cenu līmenis, ko mēs maksājam par elektroenrģiju un siltumu, samazināsies. Tas ir cerīgi. Ja pie pašreizējām cenām mums izdotos piepildīt Inčukalna gāzes krātuvi, tas iedotu mums stabilitāti uz vairāk nekā uz gadu. Jautājums ir, kuri uzņēmumi un par kādu cenu šo iespēju izmantos. Protams, ka nevar izslēgt, ka lietuvieši aizpilda mūsu gāzes krātuvi un mēs priecājamies, cik mums tā pilna, bet, kad sākas sezona, konstatējam, ka gāze ir, bet tā nav mūsējā un mums ir jāpērk dārgā gāze.

Lielāko izaugsmes potenciālu es šogad liktu uz IKT nozari, kur aug eksports. Daudzi uzņēmumi savus informācijas centrus un pakalpojumus pārcēla no Krievijas, Ukrainas, Baltkrievijas uz citām valstī, tai skaitā uz Latviju. Mums ir potenciāls, jautājums – vai mums ir pareizie apstākļi, cilvēki un biroji.

Kāda situācija varētu būt būvniecībā?

Būvniecības nozare pagājušajā gadā bija viens liels, nepatīkams pārsteigums. Tas ir vēl viens no aspektiem, kāpēc iepalikām no Lietuvas un Igaunijas, jo pagājušajā gadā mums būvniecībā bija kritums. Ja parējām valstīm būvniecības sektors bija daudz maz stabils vai pieaugošs, tad mēs gāzāmies lejā.

Mums joprojām ir šī te neveselīgā publiskā sektora ietekme. Tā veido divas trešdaļas jeb 70% no visas būvniecības aktivitātes. Lietuvā un Igaunijā tie ir aptuveni 30% līdz 50%. Tas nozīmē, ka Latvija ir daudz atkarīgāka no fondiem un privātais bizness nav tik konkurētspējīgs.

Tas nav īpaši optimistisks secinājums. Arī karteļa lieta parāda, ka visas lielās naudas un projekti ir saistīti ar fondu naudām. Augošās izmaksas lika arī daudzus projektus pakārt uz āķīša. Tas signalizē, ka mūsu birokrātija kaut kādā mērā netika līdzi izmaksu pieaugumam. Proti, kurā brīdī, kurus projektus izmaksāt, kur indeksēt, cik lielā mērā. Pie kaut kādas nenoteiktības mēs atkal sākam bremzēt. Mēs neesam tik agresīvi un sākam ieņemt nogaidošu pozīciju, tā tempos atpaliekot no kaimiņiem.

Un kā ir ceļa būves jomā? Eiropas Savienības fondu līdzekļi rūk, jāmeklē citas iespējas, kā piesaistīt dažādus līdzekļus.

Tas ir daļēji šis politiskās gumijas stiepšanas dēļ, jo līdzekļiem fondiem ir jānāk. Mēs jau gaidījām, ka tas notiks pagājušajā gadā. Lietus līst vai saule spīd – mums ir Eiropas nauda un ir laika posms, kurā tā ir jāizmanto. Kopumā es pārāk negatīvu šo gadu neprognozēju, pat, ja tas nozarei būs stagnējošs un bez izaugsmes.

Daudzi saka, ka ceļi ir valsts asinsrite. Vai tas nozīmē, ka starp ceļu stāvokli un labklājība var vilkt vienādības zīmi?

Daļēji, protams, tā varētu teikt. Tomēr mēs varam aizbraukt uz Āfriku un tur būs ļoti labi ceļi, bet vietējie iedzīvotāji joprojām dzīvo un dzīvos māla būdās. Iedzīvotāju skaits sarūk un ne tikai pensiju sistēma, bet arī infrastruktūra gulstas uz mums aizvien smagāk. Teorētiski mēs varam būvēt daudzjoslu ceļus kaut uz katru ciemu, bet ir skaidrs, ka jebkurš ceļš maksā miljonus.

Katrs jau vēlas, lai uz viņa māju ved asfaltēts ceļš, bet jautājums, vai šāds ceļš būtu jāuztur valstij. Ir nepieciešama racionalizācija. Ceļu tīkls ir gan daļa no iespējām, gan arī slogs.

Vai iepriekšējos periodos nebija pārāk liela paļāvība uz ES fondiem?

Ja skatāmies no valdības pozīcijām, tad skaidrs, ka ceļi prasa daudz naudas, bet atvēlēt ceļiem tik daudz resursu ir politiski ļoti grūti.

Latvijā ceļu tīkls ir ļoti plašs attiecībā pret to, ko reāli varam atļauties un katrs, kurš pieprasa to labo ceļu uz savu māju, bieži vien pat nav spējīgs nomaksāt nodokļos tos dažus simtus metrus, rēķinot pret izmaksām. Ir jāapzinās, lai būtu kvalitatīvs ceļš, tas ir ļoti dārgs prieks. Ir svarīgi attīstīt valstī lielas nozares un uzņēmumus, lai būtu, kas maksā nodokļus un tālāk, lai būtu līdzekļi par ko būvēt ceļus. Mēs ar saviem nodokļiem šo vajadzību nespējam nosegt.

Kā vēl varētu piesaistīt papildu līdzekļus? Atjaunot autoceļu fondu vai piesaistīt kādam konkrētam nodoklim?

Ar šādām metodēm pamatbāzi tik un tā nevarēs izveidot.

Ceļi varētu būt viens no tiem budžetiem, kas cieš krīzēs un kam pievelk skrūves, kad vajag novirzīt naudu citām lietām.

Ceļi ir forši, bet kaut kādā brīdī, tas ir resurss, ar ko varētu padzēst degošākas lietas. Diemžēl, bet tā tas ir. No nozares skatu punkta to noteikti nav īpaši patīkami apzināties, jo noteikti grib stabilitāti. Es domāju, ka svarīgi ir pārtraukt viļņošanos ES fondos, bet to var izdarīt, ja būtu masveidīga un nozīmīgāk ekonomiskā izaugsme, bet tā kā tas šobrīd nesolās un riski saglabājas. Ir svarīgi domāt par izaugsmi, bet ne mazāk svarīgi ir saprast, ka jau sasniegto ir jānotur. Līdzīgi kā sportā, arī pirmās vietas ieguvējs var satraumēties. Ekonomikā ir tāpat un tas ir jāatceras.