Pilsētu robežstabi – vietas identitātes un laikmeta liecības

Altern

Gadsimtu gaitā robežstabi pārdzīvojuši evolūciju no granīta stabiem līdz dažādu formu un izmēru objektiem mūsdienās. Latvijā vēl joprojām ir saglabājušies atsevišķi 17. un 18. gs. akmenī kaltie robežstabi, uz kuriem apzīmējumi (ģerboņi, vietu nosaukumi) ir bijuši vai nu iekalti vai uzkrāsoti. Sākot no 19. gadsimta industriālās revolūcijas, tehnoloģiskās iespējas kļuva plašākas, un tas ļāva strādāt ar dažādiem materiāliem un burtu veidus piemērot konkrētām vajadzībām. Attīstoties pilsētu infrastruktūrai, radās nepieciešamība pēc skaidras identifikācijas un norādījuma zīmju sistēmas.

Talsu pilsētas robežstabs, 1940. gads un 1938. gadā uzstādītais Rīgas robežstabs. RīgāiIr saglabājušies tikai divi šādi stabi – Vienības gatvē 119 un Jūrmalas un Beberberķu ielu krustojumā.

Par pirmskara periodu ir zināmi daži interesanti fakti. Žurnālā “Motors” 1939. gada 4. numurā vēstīts, ka pirms 1940. gada Olimpiskajām spēlēm Helsinkos (tās nenotika Otrā pasaules kara dēļ) rūpēs par vietējo un ārzemju braucēju ērtībām, Latvijas Šoseju un zemes ceļu departamentam uzdots jau 1939. gada pavasarī veikt nepieciešamos ārējā izskata uzlabojumus virzienu rādītājiem pilsētās, kā arī palielināt to skaitu. “Sevišķi tas attiecās uz ielām Rīgā, Cēsīs, Valmierā u.c. Uz šosejām vietās, kur jānogriežas uz pilsētām, rūpīgi izliekami virzienu rādītāji, jo tagad bieži šīm vietām aizbraucot garām. Pilsētās un ciemos jau pavasarī būtu izliekami maršrutu virziena rādītāji ar vietu nosaukumiem (uzrakstos jāmin lielākie un pazīstamākie satiksmes centri), kā arī jābūt virzienu rādītājiem uz apkārtnes ievērojamākajām tūrisma vietām. Dzimtenes izdaiļošanas labā, vēlams, svarīgākās vietās – galvenos satiksmes centros iekārtot latviska stila ceļa stabus,” vēstīts izdevumā. Diemžēl šo uzdevumu pilnā apjomā neizdevās paveikt, jo sākās karš.

Sava laika simboli ceļu ainavā

Pēc  II Pasaules kara ģipša tēli pārņēma visu PSRS, tai skaitā arī Latviju. Gan ceļu krustojumos, gan uz pilsētu robežām un to laukumos tika novietoti ģipša pionieri ar taurēm, strādnieki un tautumeitas u.c. Mākslā attīstoties sociālistiskajam reālismam, arī robežzīmes pārveidoja tā garā. Tā laika izpratnes dēļ bija nepieciešami gan līdzekļi, gan izdoma, lai ar katru gadu virzītos prom no ģipša tēliem.

Atpūtas vieta “Drabeši” uz autoceļa Pleskava–Rīga pie pagrieziena uz Cēsīm.
Uz pakalniņa izveidota bulta, uz tās uzraksts “ЦЕСИС” (krievu val.).  1950. gadi.

1971. gada žurnālā “Autoceļi” Latvijas autoceļu un transporta uzņēmuma projektēšanas institūta galvenā arhitekte V. Reinfelde rakstīja: “Autovadītājs uztver ceļu telpiski, novērtē brauktuvi, trasi, virāžu, signālstabiņus, ceļa zīmes utt. Viņš ar skatu saista ceļa kompleksu ar apkārtējo vidi. Harmonija ceļa elementu izveidē un attieksmē pret apkārtējo ainavas telpu ar tās priekšmetisko piepildījumu ir atslēga psiholoģiskai kustības drošībai un reizē arī ceļa estētikai kvalitātei.”

Madonas un Jūrmalas robežzīmes. 1970. gadi.

Tiek diskutēts par tolaik praktizēto individuālo rādītāju uzstādīšanu administratīvo rajonu robežu apzīmēšanai un vai ir pieļaujama atsevišķu saimniecisku organizāciju simbolu, “firmu marku” uzstādīšana ceļa joslās. Individuāli ceļa rādītāju risinājumi būtu pieļaujami tikai pilsētu un atsevišķu kultūrvēsturisku objektu apzīmēšanai. Pamata prasība visiem ceļa rādītājiem ir laba salasāmība kā dienā, tā naktī jebkurā gada laikā, otrkārt – panākt katra maršruta ansambļa vienveidību, uzstādot rādītājus ar kopīgām iezīmēm, kas izteicas formā, krāsā un proporcijās. Katram rādītājam galvenais elements ir vairogs ar tekstu vai piktogrammu, bet balsta elementam jābūt pakārtotam, vienkāršam, kas neizsauc īpašu uzmanību.

Izcilie autordarbi pie Rīgas un Daugavpils

Visām valsts, rajonu, kā arī bagātāko kolhozu robežām, pilsētām un centriem tika veidotas īpašas mākslinieciskas robežzīmes. Kā izcilus tā laika piemērus varam minēt divu Latvijas lielo pilsētu – Rīgas un Daugavpils – robežzīmes. 1974. gadā tika izsludināts skiču konkurss Daugavpils pilsētas robežzīmei. Uzvarējušās skices autors bija Daugavpils piena kombināta mākslinieks-noformētājs Felsters.

Jaunais simbols tika apstiprināts, un piena kombināta vadība sāka projekta realizāciju. Kaijas karkass īsā laikā tika izgatavots dzelzsbetona konstrukciju kombinātā un nogādāts piena kombināta darbnīcās. Daugavpils simbola montāžas darbus vadīja tehniskās nodaļas priekšnieks Antons Hržščanovičs. Objekta “Kaija” uzstādīšana ilga vairāk nekā trīs mēnešus, karkasa apšuvumam, izmantojot 2 mm biezu nerūsējošo tēraudu, tika iztērētas vairāk nekā divas tonnas tērauda. Iespaidīgu šo konstrukciju padarīja “Kaijas” izmēri – tās spārnu vēziens ir vairāk nekā 30 metru.  

Rīgas robežzīme uzstādīta 1980. gada maijā. Uzraksta “RĪGA” autors ir mākslinieks Valdis Celms. Uzraksta burti ir 2,6 metru augsti. Burti, kas projektēti kombinātā “Māksla”, ir veidoti no metāla karkasa un betona un izgatavoti Rīgas kuģu remonta rūpnīcā. 2015. gada 5. martā Kultūras ministre Dace Melbārde parakstīja rīkojumu par robežzīmes “Rīga” iekļaušanu Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā.

Mūsdienās – funkcionāls un unikāls vides dizaina objekts

Arī citviet Latvijā centās veidot savu identitāti un atpazīstamību. Piemēram, Liepājas robežzīmei daudzu gadu gaitā vairākkārt nācies mainīt tās vizuālo izskatu, jo viena no tās sastāvdaļām ir uz mūrētās akmens kolonas piestiprināts pilsētas ģerbonis, kas pēc valstiskuma atjaunošanas atguva savu iepriekšējo izskatu ar lauvu.

Iespējams, daudzi ir fotografējušies pie Rojas robežzīmes – lielajiem baltajiem burtiem “ROJA”. To pēc zvejnieku kolhoza “Banga” pasūtījuma veidota un uzstādīta 1987. gadā, projekta autors – Imants Āķis.

Latvijas Valsts autoceļu un transporta uzņēmumu projektēšanas institūtā tika veidoti, tā laika tehniskās estētikas prasībām atbilstoši standartizēti projekti. Ceļa aprīkojums ir viens no galvenajiem ceļu estētikas elementiem, jo tas redzams visiem, kas brauc pa ceļu, un no tā atkarīgs arī brauciena kopējais iespaids.

Robežzīmes ideja var ietvert arī konkrētās pilsētvides raksturīgos aspektus, un piemērs tam ir Saldus pilsēta ar savu zīmolu “Bļoda’’, kam par pamatu ņemts Saldus novada Goda pilsoņa, dzejnieka Māra Čaklā dzejolis “Dzejolis par to, kas iznāk”. Tas simbolizē trauku, kas pastāvīgi jāpiepilda, jāuztur un jāatjauno. Zīmols veiksmīgi atradis vietu arī Saldus galvenajā robežzīmē, kas atklāta 2019. gada 3. jūnijā un novietota pirms pilsētas uz Liepājas šosejas (A9) pakalnā pirms pilsētas, kas patiesi sagulusi ielejā kā bļodā.

Pēc administratīvi teritoriālās reformas 2021. gadā, kad mainījušās Latvijas novadu robežas, jautājums par robežzīmju pārvietošanu un jaunu zīmju izgatavošanas ir aktuāls daudzās pašvaldībās.

Apdzīvotu vietu sākums un beigas zīmes jaunajos CSN – kā Eiropā

No 2016. gada 1. janvāra, kad  Latvijā stājās spēkā jaunie Ceļu satiksmes noteikumi (CSN), tika ieviestas jaunas, vizuāli nedaudz atšķirīgas ceļazīmes, kas informē par apdzīvotas vietas sākumu un beigām. Zīmi ar melnu uzrakstu uz balta fona (un pārsvītrots uzraksts uz balta fona)  nomainīja ar melnu ēku kontūrām uz balta fona (un pārsvītrota zīme).

Ceļazīmes ar melniem tornīšiem uz balta fona nozīmē, ka jābrauc ar ātrumu 50 kilometri stundā!

Iepriekš apdzīvotās vietas nosaukums uz balta fona nozīmēja ātruma samazināšanu uz 50 km/h, bet uz zila fona – atļauts braukt ar 90 km/h.

Zilā ceļazīme ar uzrakstu “Viļaka” ir informatīva – tā norāda ceļu satiksmes dalībniekiem atrašanos apdzīvotas  vietas teritorijā. Savukārt baltā ceļazīme (skat. pie mājas) ir izvietota vietā, sākot no kuras ir jāievēro tie satiksmes noteikumi, kas ir spēkā apdzīvotās vietās.

Jaunās ceļa zīmes Latvijā tika ieviestas, jo šādā veidā apdzīvotas vietas apzīmē lielā daļā citu Eiropas valstu. Pētījumi liecinot, ka autovadītāji labāk uztver jaunā parauga ceļazīmi, jo tā ir pamanāmāka un labāk uztverama.

Zilā zīme var atrasties uz viena staba ar balto zīmi, kā arī zilā zīme var būt izvietota vispirms, bet, piemēram, baltā zīme ar tornīšiem – tālāk, un tas nozīmē, ka braukšanas ātrums jāsamazina tikai aiz šīs baltās zīmes.

Titulattēlā: speciālas konstrukcijas virzienu rādītājs Limbažos. 1960. gadi. Foto no Latvijas Ceļu muzeja arhīva.

asdasdjnasodjaodwoidjmaowidaoiwdjioawiodjoiaiowdjaowdijo awdawdawdawdawd