Lai ierobežotu riskantu auto vadīšanu, ir jānotiek mijiedarbībai starp apkārtējo vidi un infrastruktūru. Vienkāršas metodes strādā un var sniegt ieguldījumu drošības situācijas uzlabošanā uz ceļiem, norāda Latvijas Universitātes (LU) profesors Ivars Austers. Tomēr, lai sasniegtu vēlamo efektu ir jāveic padziļināta analīze, lai saprastu, kur būtu īstās vietas šādiem elementiem, kā arī, vai, vadītājiem pierodot pie šiem zīmējumiem, to efekts nemazinātos.

Ceļa satiksmes negadījumu (CSNg) statistika nav pārāk iepriecinoša. Pērn valsts autoceļu tīklā bojā gājuši 96 cilvēki, no tiem lielākais skaits – 29 cilvēki – gājuši bojā sadursmēs.

Emociju varā

“Autovadītāji uz ceļiem pārāk riskē, smagu CSNg ir daudz – ko darīt? Pirmā lieta, kas nāk prātā ir izglītot sabiedrību, lai nāktu apgaismība un sapratne par to, ko drīkst un ko nedrīkst darīt uz ceļa. Lai gan papildu izglītošana vienmēr nāk par labu, no otras puses autovadītāji jau zina, ko un kāpēc nevar darīt uz ceļa. Tas gan nenozīmē, ka visi to vienādā pakāpē ir gatavi ievērot. Tāpēc ir svarīgi nošķirt divu veidu pasaules skatījumus, ko es dēvēju auksto un karsto domāšanu. Katram no mums piemīt divas modalitātes. Faktiski sanāk, ka vienā ķermenī ir iesprostoti divi cilvēki,” skaidro I. Austers. Šie divi domāšanas veidi visbiežāk arī nosaka to, kā cilvēks konkrētajā situācijā rīkojas. Aukstā domāšana tā ir tā racionālā un saprātīgā, kad lēmumi tiek pieņemti balstoties uz faktu vērtēšanu un analīzi. Piemēram, uz ceļa ir attiecīgs skaits automašīnu, laikapstākļi ir tādi un tādi, bremzēšanas ceļš varētu būt tāds un, izejot no apkārtējās informācijas, tiek izvēlēts attiecīgais braukšanas ātrums. I. Austers skaidro: “Dažreiz mēs tā arī rīkojamies. Bet mums pastāv arī otra modalitāte, ko varētu saukt par emocionālo jeb ķermenisko domāšanu (karstā domāšana). Problēma ir tā, ka mēs ar izglītību, ar informēšanas kampaņām vairāk strādājam aukstās domāšanas virzienā. Protams, ka cilvēki tīri labo atceras un iemācās to, ko viņiem saka. Jautājums ir, vai viņi to spēj pielietot. Es domāju, ka ne vienmēr.”

Aukstās domāšanas varā mēs esam racionāli un pieņemam pareizus lēmumus, bet, kad iestājas karstā domāšana, mēs vairs īsti precīzi nespējam pateikt kā vajadzētu rīkoties un ļaujamies emocijām. Pētījumi parāda, ka cilvēki savu rīcību bieži vien attaisno ar to, ka citi to pašu dara biežāk. Interesanti, jo riskantāka darbība, jo vairāk tiek norādīts uz citiem.

Ivars Austers, Latvijas Universitātes (LU) profesors

Mēdz samānīties

Arī par darbībām, ko ir vai nav veikuši, vadot transporta līdzekli, autovadītāji mēdz samelot. Tas atklājies LU un apdrošināšanas sabiedrības Balta kopīgi veiktajā pētījumā par mobilā telefona lietošanu vai nelietošanu pie automašīnas stūres. I. Austers norāda, ka cilvēki parasti mānās aptaujās gan neapzināti, gan arī apzināti. “Novērojums noritēja autostāvvietā, kur iebrauca automašīnas un autovadītāji kāpa no tām laukā. Mēs nointervējām šos cilvēkus par to, tai skaitā par to vai viņi ir lietojuši mobilo telefonu pie stūres šajā dienā. Rezultāti liecināja, ka daļa no viņiem meloja, par to, ka nav lietojuši mobilo telefonu, vadot automašīnu. Savukārt tie, kas atzina, ka ir neatļauti lietojuši telefonu, mazākā pakāpē pārspīlēja to, ka šādi rīkojas arī citi. Savukārt tie, kuri sameloja,  norādīja, ka citi lieto mobilo tālruni pie stūres vēl vairāk. Līdz ar to var secināt, ka šajā situācijā cilvēkiem kaut kas nav īsti kārtībā ar risku izvērtēšanu,” skaidro I. Austers.

Citādi risinājumi

Lai ierobežotu riskantu auto vadīšanu, ir jānotiek mijiedarbībai starp apkārtējo vidi un infrastruktūru. Piemēram, mainīgs ceļa segums, fotoradaru zīme, neparastāks ceļu horizontālais apzīmējums kas dod mājienu autovadītājam, ka, iespējams, viņš pārāk riskē, balstoties gan uz pasaules pieredzi, gan paša veiktiem pētījumiem, norādaI. Austers. Tas pierādījās arī VSIA Latvijas Valsts ceļi (LVC) un LU kopīgi veiktajā eksperimentālajā pētījumā par uztveres ilūzijām uz ceļa. Proti, pētījuma ietvaros tika veikts eksperiments, lai noskaidrotu, vai 3D zīmējumi uz ceļa atstāj labvēlīgu ietekmi uz autovadītāju uzvedību. Eksperimenta laikā pie trīs gājēju pārejām tika fiksēts autovadītāju dzimums, vecums, automašīnas marka, gājēju dzimums, vecums, vai autovadītāji palaiž gājējus, cik laicīgi samazina braukšanas ātrumu utt. Līdzīgi novērojumi tika veikti arī krustojumos, papildus fiksējot, vai autovadītāji ieslēdz pagrieziena rādītāju, skatās pa labi un kreisi, vai pie stop zīmes apstājas pilnībā utt. Braukšanas ātrums ir nozīmīgs faktors ceļu satiksmes drošībā. Tas ne tikai ietekmē negadījumu smagumu, bet arī risku iekļūt negadījumā. Līdz ar to ir būtiski saprast, ko vēl var darīt, lai stimulētu autovadītājus samazināt ātrumu vēl vairāk, norāda I. Austers. Viņš skaidro, ka, iespējams, autovadītāji, “skenējot” apkārtējo vidi, vairāk uzmanības pievērš tieši ceļa seguma vērošanai, nevis tam, kas notiek ceļmalā, tāpēc brīdinājumi, kuri attēloti uz asfalta, var būt efektīvāki nekā tādi paši brīdinājumi ceļa malā. Ir pierādīts, ka autovadītāji mēdz samazināt ātrumu vai pat gandrīz apstāties, ja nespēj uztvert to, kas ir attēlots uz ceļa zīmes.

Atgādināt vai piekodināt

“Katrs autovadītājs reizi pa reizei lieki riskē, jautājums ir – kāpēc. Visbiežāk mēs nespējam precīzi un objektīvi novērtēt riskus. Uz ceļa var gadīties daudz negaidītu un grūti prognozējamu situāciju, kuras var saukt par nejaušībām. Kad tas notiek, mēs nespējam tik ātri piemēroties un adaptēties situācijai, tāpēc mūsu riska vērtējums ir neadekvāts,” skaidro profesors I. Austers.Ar infrastruktūru, atgādinājumiem, uzmanības pievēršanu kaut kam citam var ierobežot riskantu auto vadīšanu, uzskata I. Austers. Tāpēc eksperimenta laikā uz ceļa tika uzkrāsoti 3D zīmējumi, kam vajadzēja pievērst autovadītāju uzmanību.

“Kad mācāmies vadīt automašīnu, visu laiku domājam līdzi, ko darām, bet kādā brīdī mēs sākam braukt automātiski. Mums vairs nav jāpiedomā. Mums ir plāns, kur braukt, bet ko dara rokas, kājas un galva, tas paliek perifērijā. Mūsu mērķis bija, ja uzzīmē uz asfalta negaidītu zīmi, lai cilvēks sāktu domāt,” skaidro I. Austers. Salīdzinot autovadītāju uzvedību pie gājēju pārejām ar 3D zīmējumu, secināts, ka tajās gājēji tiek palaisti par 17,3% biežāk nekā tad, kad zīmējuma tur nebija. Pozitīva tendence tika novērota arī krustojumā ar stop zīmi – pagriezienu parādīja vairāk nekā 97% vadītāju. Savukārt, kad zīmējuma nebija, tie bija 82% autovadītāju. Arī vidējais automašīnu ātrums pētījumu vietās pēc 3D zīmējuma parādīšanās samazinājās. Līdz ar to var secināt, ka vienkāršas lietas, samazina autovadītāju riskanto uzvedību.

Rodas acumirklīgā atgriezeniskā saite, kas norāda, ka tu nerīkojies pareizi esošajā situācijā. Ilūzijas “problēmas” uz asfalta noteikti izsit no tā stāvokļa, kurā esi iegājis un piešķir spēju reaģēt. Tas ir virziens, kurā mums būtu jādomā krietni vairāk.

Ivars Austers, Latvijas Universitātes (LU) profesors

Pasaulē ir daudzi šādu pētījumus. Piemēram, Holandē, iezīmējot asfaltu, autovadītājiem liekas, ka ceļa kvalitāte ir sliktāka nekā tā ir patiesībā un viņi brauc lēnāk. Vai līniju savilkšana uz asfalta, kas rada ilūziju par to, ka ātrums ir lielāks nekā tas ir patiesībā,” norāda I. Austers.

Viņš gan arī piebilst, ka pie daļas šo vienkāršo līdzekļu, autovadītāji ar laiku var pierast, bet šis princips likvidē emocionālās domāšanas negatīvo iespaidu. Tomēr tas nenozīmē, ka uz ceļa var sazīmēt krustām šķērsām visu, kas ienāk prātā.  Proti, informācija nevar novērst uzmanību no būtiskā mērķa un neprasa intensīvu domāšanu. Reakcija var pat būt pusautomātiska, bet pareiza.